Snobisma analīze

Pēdēja laika notikumi Jaunā gada sakarā, pēdējās sarunas un pēdējie “jaunradījumi” youtubē no latviešu popmūzikas : liek man jautāt, kas ir estētiski gaumīgs cilvēks un vai estētiskā, labā gaume padara viņu humānāku attiecībās ar citiem cilvēkiem, darba attiecībās vai vienkārši sarežģa komunikāciju sabiedrībā, kas nav viendabīga. Jo vienota gaume jebkurā estētiski vērtējamā parādībā vieno cilvēkus.  bet ja, tu esi bijis vientuļš cilvēks un kļuvis komunikabls – tu nekad vairs nespēsi skatīties uz apkārtējiem tik kritiski, tāpēc , ka ir bijusi vientulības komplekss un komunicēt jau arī ir vērtīgi arī svešiem cilvēkiem. Tas atver visādas iespējas. Tiesa gan , tas vienmēr ir bīstami kādas – piemēram, ja tevi nobildē dīvainā sabiedrībā neestētiskā sabiedrībā, tas tev var sačakārēt kādu citu kontaktu – jo liela cilvēku daļa ir netoleranta un vērtē cilvēku pat īsti neiepazīstot. Vai arī iepazīstot pasaka – tā jau kā cilvēks esi jauks , bet nu tu pelni par maz, lai es ar tevi komunicētu turpmāk.  Un šito parādību sauc par snobismu.  un tas ir biedējoši.

Rīgabrain ir  tvītojusi  par to, ka ir jātiekas ar saviem draugiem un tuviem cilvēkiem, bet arī ar svešiem. Bet vienmēr ir kāds iemesls kāpēc ar vieniem cilvēkiem tu uzturi tuvākas attiecības, ar citiem atkal ne. Viens patiešām ir labas izklaides izpratne, otrs – domu kopība un dialoga sapratne, vienotas intereses par hobijiem, kultūru, tehniku, ekonomiku, karjeru, attiecībām utt. BEt tad, kad tu izdomā – jā aiziešu svešu cilvēku kopumā ballēties vai veidot sarunas un tu jūti, ka nu tā nav īsti tavu uzskatu kompānija – labāk ir bēgt vai vnk ļauties tam sūklim – un tad skatīties un priecāties, cik dažādi ir cilvēki, nenorādot kaut kādus trūkumus, tāpēc, ka pats esi gājis cauri viss kaut kam, piedzīvojis daudz un dažādas metamorfozes, un tev šķiet , ka cilvēki mainās. Un liekas nežēlīgi atstumt kādu tikai tāpēc, ka viņš ir tavuprāt bezgaumīgi saģērbies.  ( Bet reti kurš ir tik garīgi spēcīgs, lai būtu tolerants pret citādāku uzskatu veidotājiem)m Es pati izvēlējos parasti 2. versiju. Bet laikam tas nav pareizi – jo grāmatu par sastaptajiem dīvainajiem, literārajiem protagoniem vēl neesmu uzrakstījusi – tikai tādēļ, ka man vēljoprojām liekas, to jau zina visa. Bet laikam nezina gan. Un attēlojot cilvēkus dzeltenajā presē – cilvēks tiek nofotogrāfēts un aprakstīts, cikos, kur kad devies. Pilnīgi bez nekādas psiholoģiskās iedziļināšanās. Daiļliteratūra tāpēc nepelna naudu, jo tā savukārt iedziļinās cilvēkos. Vai līdzcilvēki spēj saprast līdzcilvēkus? Vai to vispār vajag – laikā , kad egoistiski vajadzētu domāt tikai par sevi.

Piemērām, Jaunajā gadā spēlēju Lilū dīvainā pasākumā. Līdzības diezgan maz. Sabiedrībā tā pa īstam neatvēros. Bet tā , ka vajadzēja radīt iespaidu , ka man ir ļoti labi – smaids ir pa visu seju un bildes, kas ir publicētas sociālajā portālā draugiem.lv ir vienkārši briesmīgas. Daži mani radinieki rakstītu vēstules ar asarainiem smaidiņiem sakot, ka jāņem bildes ārā ( tāds gadījums ir bijis saistībā ar izlaidumu fotogrāfijām un personiskajiem kompleksiem , kas sevi liek skatīt slikti jeb kāda vizuāla mirkļa fiksācijā) , bet nu labi, tā jau es nedarīšu, lai arī izskatos briesmīgi. Jautājums retoriskais, kas iespējams arī nekad nepiepildīsies un tomēr – Ja, es kļūtu sabiedrībai interesanta vai man sākotnēji spētu nopirkt kāds dzeltens žurnāls par jaukām lietām privātajā dzīvē, vai šīs bildes nekļūtu par manu bezgaumības pierādījumu un vai kāds no manas neveiklības ( Jo porno tas nav) nepelnītu naudu.  Vai tad , ja es kā Oskars Vailds iekļautos ne salonkultūrā , bet snobu kultūrā – vai šādi pagātnes atmaskojumi izstumtu mani ārā  no konkrētās sabiedrības?

Kāpēc tik neizdevīgi ir būt saprotošam  cilvēkam, kas pieņem dzīvē cilvēkus tādi kādi viņi ir, jo domā, ka ir taču jābūt kaut kādam kosmiskam sakara vai situāciju kopsakarībai, kas pie attiecīgiem cilvēkiem aizved.  Un darīt to mazliet pieverot acis uz jau sākotnēji redzamiem mīnusiem, tikai tāpēc, ka pats labi zini, kuras īpašības tevī pašā varētu būt kaitinošas vai neizprotamas?  Un kuras arī īsti nevar mainīt tā uzreiz, bet kuras var mainīties pēc laika, jo dzīve ir neparedzama.

Vispār cilvēku ironijas gaume smaidu un smiekliem ir dīvaini, jo :

šis klips ir parodija klasiskā izpratnē, kas tāpat skanēs klubos, un ļautiņi jautrosies

- bet šis atkal nav parodija klasiskā izpratnē, bet tikai stilistisks pakaļdarinājums 50 cent candy shopa versijai.

Pirmo klipu cilvēki uztver kā parodiju, 2. jau klausās kā vārdiski seksuālu mūziku pie kā berzties r’n'b  ballītē, lai arī mūzikas skanējums un lirika, kvalitāte stilistiski ir vienāda.  Varētu teikt, ka r’n'b mūzikas klausītāji izvēlēsies gan parodiju, gan produktu, kas nav tāds. To ļoti labi var novērot mazpilsētu ballītes 16- 19 jauniešu auditorijai.

Šī līdzība lika man aizdomāties, ka arī dzīvē cilvēki kaut ko uzskatu par savu viedokli un pozīciju, bet par kādu citu ironizē- un tajā pašā laikā  - viņu pozīcijai un viedoklim ar to, kurš šķiet mazliet komisks pret nopietno attieksmi ir kaut kas neizbēgami līdzīgs. respektīvi tam pašam snobismam ar visu estētisko un intelektuālo atsvešinātību pret pārējo sabiedrību  - ir diezgan daudz kā līdzīga ar pašas sabiedrības tendencēm, uzvedību un kopējo intelektuālo un gaumes līmeni.