Kā man gribās būt utopiski naivai un izdzēst ne tikai sociālo profilu sejas, bet reālās atmiņas, pārdzīvojumus, cilvēku sejas un vārdus, kas ne jau tīši, bet tomēr ir likuši reāli sagruzīties. Tā ka, nevar aizmigt iedomājoties potenciālas sarunas, kuras atriebīgi nikni visticamāk nekad neizskanēs, ekspresīvas glāžu plēšanas, kuras nekad nebūs rokās, un to, ka tu liksi cilvēkam vismaz aizdomāties par to, cik emocionāli zemu konkrētā rīcība vai tieši otrādi pēkšņa nekā nedarīšana ir likusi krist. Bet tā jau tas notiek, ko vistuvāk pielaid, tu vislabāk redzi. Bet kas pielaists tuvu , tas var atstāt pēdas. Un tur kur pēdas minas, kādā brīdī ceļš , katra cilvēka atmiņas ilgojas, kas šīs takas neaizaudzē. Jo rozā zilonīši atnes mīlestību, man šķiet, neviens viņu nenes , tā ir ļoti smaržīga, ēteriska, gaistoša. bet ir smaržas, kas ilgstoši tvan, un kuras ātri iztvaiko. tās, kuras ātri – šķiet nekvalitatīvas, lai arī jaukas atmiņas. Kuras ilgāk, tās ir dārgākas un to ir vairāk žēl, kad beidzas. Bet bez smaržas grūti… Man vajag tos pavasarus ar smaržu piegaisinātu. man vajag to skaistumu, ko nevar uzlabot mākslīgi, tikai tā liek dzīvei ziedēt skaistākajiem, smaržīgākajiem ziediem.
romantisks murgojums par mīlestību
- Komentēt
