Manas attiecības. Attiecības ar literatūru- sākās visnotaļ agri. Pirms cilvēks iegūst iemaņas lasīt tekstu, vārdus var novērtēt audiāli. Tātad tā ir mūzika ar kognitīvu saturu. :] Un mūziku, aij, mūzika , kāds ritms mani pavada vienmēr. Pašu gaume jau šķiet vislabākā, jo emocionāli, pieredzes selekcijā ir atlasīta par tādu konkrētajā mirklī. BET LITERATŪRA. Nedēļu pirms šī raksta rakstīšanas biju tāda dīvainā krīzē- man nepatika tas, ko es mācos, pieeja, vēlās stundās, literatūras palikšana idejiskā cilvēces attīstībā un nesaistība ar komerciju 21. gs. To ,protams, izraisīja zināmi ārēji iemesli , kad uzzināju, ka cilvēkus ideju nesējus var sastapt tik maz, un to, ka izrādās pastāv ne šķiru cīņa, bet gan sacensība par naudu, kas liek dzīvot un attīstīties un paplašina vai sašaurina privātās dzīves attiecības. Nu neko- visādas mācības vajadzīgas, varbūt tā pat ir labāk, nav ko pūst rozā burbuļus mēnešiem ilgi. Un Jā, šī atklāsme par sabiedrību bez garīgiem ideāliem, bez cilvēka vērtības apziņas, lika man domāt- ak, es nelaimīga, ka esmu piedzimusi zem dzejas zvaigznītes, zem teksta skaistuma apbrīnojuma, un patiesas dvēseles kā skaistuma uzlūkojuma, kas pagaidām neattīsta manu industriālo un ekonomisko attīstību. iespējams es dzīvoju sapnī, un tomēr man šķiet, domām ir nozīme, arī rīcībām, kas nav saskaņā ar sirdsapziņu. Tas, kā cilvēks audzina savu sirdsapziņu ir viņa pieredzes, audzināšanas, redzēto piemēru atspulgs. Un literatūra man šķiet šī maģiskā spēka – cilvēku ideju , domāšanas stereotipu , likteņu, pieredzes fragmentāls, mozaīkveidīgs spogulis, kura attēls transformējas atkarība no skatītāja skatu punkta.
Un jutu jau sen , ka O. Vailda “Doriana Greja ģimetne” ir jāizlasa. Šis mirklis pienāca izvēloties referātu tēmas kādā no skolas kursiem. Izvēlējos īsprozu – ”Pasakas”. Bet bibliotēkā šīs grāmatas abas nonāca manā izvēlē – sāku lasīt brīvi – “Doriana Greja ģīmetni.” Un tas ir vnk fantastiski. Bieži lietotie citāti atklāj cilvēku domas gan par morāli, gan ārējo skaistumu, gan iekšējo skaistumu, par mistisko, dzīvi, nāvi. Pat atoma vārds ir pieminēts tekstā. Un šis jaunības kults- vai gan tas neuztur plastisko ķirurgu prakses mūsdienās???Visi vizuālo pārvērtību šovi, modes žurnāli, lielpilsētas zīmēšanās vietas, cilvēku vērtējuma pirmiespaids un no otras puses dvēsele ar emocijām. Tik kontrastainas lietas cilvēkos pastāv visu laiku. Bet to attēlot ir ģeniāli. Pie tam 1890. gadā, kas ir 101. gadu pirms manas dzimšanas, visas šīs pretrunas tiek attēlotas trāpīgos , lakoniskos citātos parādot domu maiņu un svārstības cilvēka prātā un jūtās. Pie tam grāmatā, atšķirība no filmas, es Dorianā Grejā izlasu vairāk cilvēcības nekā filmā, kaut arī , ja cilvēka dvēsele runā caur acīm, tad Bena Bārnsa attēlotais Dorians Grejs šos dvēseles impulsus ļoti veiksmīgi arī attēlo.
Es pat nezinu , kāpēc es rakstu šo rakstiņu. Droši vien, lai sev tīkamā formā attainotu atkal literatūra mīlestības renesanci. O , jā. Man patīk. šo sajūsmu man gribās paturēt savā dvēseles rotu kārbiņa, kā tādu ģimenes relikviju. Un tas jau nekas, ka kārbiņa tagad atradīsies diezgan publiskā vietā. Internetu varētu asociatīvi saistīt ar muzeju telpu. BET man patīk iedvesmojošas lietas priekam. Tas ir kā dejojoša meitene, kas izsauc simpātijas. Tu nezini , kas tur ir izdevīgs, bet drīz ap viņu sāk pulcēties, mazliet nobijušākies cilvēki, sajūt to dionīsisko vilni. Iedvesma ir tāda baudpilna. Tu varbūt pirms tam esi noslīdējis skumju akvalandijas dziļumos, bet kaut kas tev liek darīt to, kas tomēr kādreiz ir paticis. Hm. Un literatūra- ar sižetu, tēliem, precīzu, komunikablu un interpretējamu valodu – Man tas patīk.
MAn tik žēl, ka grāmata ir bibliotēkas un negribās svītroties tajā grāmatā, kas nepieder man. Bet tā vien šķiet, ka tā grāmata ir tik tuva reālisma gleznai manai pašreizējai dzīves izjūtai ar visām pretrunām un pieredzēm, ka tādu kā piemiņu šim brīdim obligāti jāiegādājas savā bibliotēkā.
