Snobisma analīze

Pēdēja laika notikumi Jaunā gada sakarā, pēdējās sarunas un pēdējie “jaunradījumi” youtubē no latviešu popmūzikas : liek man jautāt, kas ir estētiski gaumīgs cilvēks un vai estētiskā, labā gaume padara viņu humānāku attiecībās ar citiem cilvēkiem, darba attiecībās vai vienkārši sarežģa komunikāciju sabiedrībā, kas nav viendabīga. Jo vienota gaume jebkurā estētiski vērtējamā parādībā vieno cilvēkus.  bet ja, tu esi bijis vientuļš cilvēks un kļuvis komunikabls – tu nekad vairs nespēsi skatīties uz apkārtējiem tik kritiski, tāpēc , ka ir bijusi vientulības komplekss un komunicēt jau arī ir vērtīgi arī svešiem cilvēkiem. Tas atver visādas iespējas. Tiesa gan , tas vienmēr ir bīstami kādas – piemēram, ja tevi nobildē dīvainā sabiedrībā neestētiskā sabiedrībā, tas tev var sačakārēt kādu citu kontaktu – jo liela cilvēku daļa ir netoleranta un vērtē cilvēku pat īsti neiepazīstot. Vai arī iepazīstot pasaka – tā jau kā cilvēks esi jauks , bet nu tu pelni par maz, lai es ar tevi komunicētu turpmāk.  Un šito parādību sauc par snobismu.  un tas ir biedējoši.

Rīgabrain ir  tvītojusi  par to, ka ir jātiekas ar saviem draugiem un tuviem cilvēkiem, bet arī ar svešiem. Bet vienmēr ir kāds iemesls kāpēc ar vieniem cilvēkiem tu uzturi tuvākas attiecības, ar citiem atkal ne. Viens patiešām ir labas izklaides izpratne, otrs – domu kopība un dialoga sapratne, vienotas intereses par hobijiem, kultūru, tehniku, ekonomiku, karjeru, attiecībām utt. BEt tad, kad tu izdomā – jā aiziešu svešu cilvēku kopumā ballēties vai veidot sarunas un tu jūti, ka nu tā nav īsti tavu uzskatu kompānija – labāk ir bēgt vai vnk ļauties tam sūklim – un tad skatīties un priecāties, cik dažādi ir cilvēki, nenorādot kaut kādus trūkumus, tāpēc, ka pats esi gājis cauri viss kaut kam, piedzīvojis daudz un dažādas metamorfozes, un tev šķiet , ka cilvēki mainās. Un liekas nežēlīgi atstumt kādu tikai tāpēc, ka viņš ir tavuprāt bezgaumīgi saģērbies.  ( Bet reti kurš ir tik garīgi spēcīgs, lai būtu tolerants pret citādāku uzskatu veidotājiem)m Es pati izvēlējos parasti 2. versiju. Bet laikam tas nav pareizi – jo grāmatu par sastaptajiem dīvainajiem, literārajiem protagoniem vēl neesmu uzrakstījusi – tikai tādēļ, ka man vēljoprojām liekas, to jau zina visa. Bet laikam nezina gan. Un attēlojot cilvēkus dzeltenajā presē – cilvēks tiek nofotogrāfēts un aprakstīts, cikos, kur kad devies. Pilnīgi bez nekādas psiholoģiskās iedziļināšanās. Daiļliteratūra tāpēc nepelna naudu, jo tā savukārt iedziļinās cilvēkos. Vai līdzcilvēki spēj saprast līdzcilvēkus? Vai to vispār vajag – laikā , kad egoistiski vajadzētu domāt tikai par sevi.

Piemērām, Jaunajā gadā spēlēju Lilū dīvainā pasākumā. Līdzības diezgan maz. Sabiedrībā tā pa īstam neatvēros. Bet tā , ka vajadzēja radīt iespaidu , ka man ir ļoti labi – smaids ir pa visu seju un bildes, kas ir publicētas sociālajā portālā draugiem.lv ir vienkārši briesmīgas. Daži mani radinieki rakstītu vēstules ar asarainiem smaidiņiem sakot, ka jāņem bildes ārā ( tāds gadījums ir bijis saistībā ar izlaidumu fotogrāfijām un personiskajiem kompleksiem , kas sevi liek skatīt slikti jeb kāda vizuāla mirkļa fiksācijā) , bet nu labi, tā jau es nedarīšu, lai arī izskatos briesmīgi. Jautājums retoriskais, kas iespējams arī nekad nepiepildīsies un tomēr – Ja, es kļūtu sabiedrībai interesanta vai man sākotnēji spētu nopirkt kāds dzeltens žurnāls par jaukām lietām privātajā dzīvē, vai šīs bildes nekļūtu par manu bezgaumības pierādījumu un vai kāds no manas neveiklības ( Jo porno tas nav) nepelnītu naudu.  Vai tad , ja es kā Oskars Vailds iekļautos ne salonkultūrā , bet snobu kultūrā – vai šādi pagātnes atmaskojumi izstumtu mani ārā  no konkrētās sabiedrības?

Kāpēc tik neizdevīgi ir būt saprotošam  cilvēkam, kas pieņem dzīvē cilvēkus tādi kādi viņi ir, jo domā, ka ir taču jābūt kaut kādam kosmiskam sakara vai situāciju kopsakarībai, kas pie attiecīgiem cilvēkiem aizved.  Un darīt to mazliet pieverot acis uz jau sākotnēji redzamiem mīnusiem, tikai tāpēc, ka pats labi zini, kuras īpašības tevī pašā varētu būt kaitinošas vai neizprotamas?  Un kuras arī īsti nevar mainīt tā uzreiz, bet kuras var mainīties pēc laika, jo dzīve ir neparedzama.

Vispār cilvēku ironijas gaume smaidu un smiekliem ir dīvaini, jo :

šis klips ir parodija klasiskā izpratnē, kas tāpat skanēs klubos, un ļautiņi jautrosies

- bet šis atkal nav parodija klasiskā izpratnē, bet tikai stilistisks pakaļdarinājums 50 cent candy shopa versijai.

Pirmo klipu cilvēki uztver kā parodiju, 2. jau klausās kā vārdiski seksuālu mūziku pie kā berzties r’n'b  ballītē, lai arī mūzikas skanējums un lirika, kvalitāte stilistiski ir vienāda.  Varētu teikt, ka r’n'b mūzikas klausītāji izvēlēsies gan parodiju, gan produktu, kas nav tāds. To ļoti labi var novērot mazpilsētu ballītes 16- 19 jauniešu auditorijai.

Šī līdzība lika man aizdomāties, ka arī dzīvē cilvēki kaut ko uzskatu par savu viedokli un pozīciju, bet par kādu citu ironizē- un tajā pašā laikā  - viņu pozīcijai un viedoklim ar to, kurš šķiet mazliet komisks pret nopietno attieksmi ir kaut kas neizbēgami līdzīgs. respektīvi tam pašam snobismam ar visu estētisko un intelektuālo atsvešinātību pret pārējo sabiedrību  - ir diezgan daudz kā līdzīga ar pašas sabiedrības tendencēm, uzvedību un kopējo intelektuālo un gaumes līmeni.

tauriņi, prieki un burkas

Kur slēpies mans prieks

Sfumāto bildēs cigarešu dūmos?

Kur slēpies -

Vai Pleijera plailistes  šaflā?

Kur slēpies laime un dzirksts

Vai nejauši nolocītās

Grāmatu lapās

Un dīvainās mapēs

ar foto bildēm?

Aiziet tuvi draugi

Ne traģēdijas rāmī

Bet ikdienībā

vienkārši tā

Kur paliek bijušās sajūtas,

Vai kāds var restaurēt tās?

O jā – bildes, dziesmas un teksts

Saglabāts veco īsziņu katlā.

Dzīve, dzīve, dzīve – nebeidzams aplis un spirāle škiet

Kāds aizgriežas projām, kāds atpakaļ iet.

Kā lai iesien, vai lai iesien

Tirinošo tauriņu sajūtu -

Tādā kā burkā.

burka būs caurspīdīga un stikla,

Bet tauriņs ieslogots

Bet kam gan tas derīgs ir brīvs?

kāpostam -nē.

vasaras zīlēšanai – ai , nē

Tauriņš ir tauriņš,

Lai lido, pat ja visa pasaule

Viena zila , caurspīdīga

stikla burka šķiet.

Pat ja cilvēki kā tauriņi

Nāk un aizlido cituviet.

Un sajūtas –  tikai grāmatzīmes

atlocītās lappusēs iezīmētas šķiet.

some notes

Desire, desire, desire

I don’t know

Why i’m always

Only your desire designer

not lover, not dreamer

Not blues at  your mind,

or glue for  your heart

But only desire designer.

 

 

Dzejols

Tev patīku tikai tad,

kad vulkāni izverd,

Un pilnmēness ne naktī,

bet sirdī spīd,

Tikai tad, kad vulkānos,

Uguns spīd.

Tikai tad, kad lidmašinas neiet,

Tikai tad, kad dūmu pilns viss ēters.

Tikai tad – kad vulkāni izverd,

Tikai tad, mana frekvence,

tavu radiostaciju tver.

Tad, tad, kad mierīgs un lēns

Domas aiztraucas citur,

Kur vēls

Lokālos spožos un paziņās košos

Izlējies skaidrums

Izkūst jūtas

salīst stiklotā glāzē.

Bāze, bāze, bāze.

Ziņo , atkal Īslandē

Vulkāni izverst var

Kas nu man -

Jādejo, jākaro, jāizverd?

romantisks murgojums par mīlestību

Kā man gribās būt utopiski naivai un izdzēst ne tikai sociālo profilu sejas, bet reālās  atmiņas, pārdzīvojumus, cilvēku sejas un vārdus, kas ne jau tīši, bet tomēr ir likuši reāli sagruzīties. Tā ka, nevar aizmigt iedomājoties potenciālas sarunas, kuras atriebīgi nikni visticamāk nekad neizskanēs, ekspresīvas glāžu plēšanas, kuras nekad nebūs rokās, un to, ka tu liksi cilvēkam vismaz aizdomāties par to, cik emocionāli zemu konkrētā rīcība vai tieši otrādi pēkšņa nekā nedarīšana ir likusi krist. Bet tā jau tas notiek, ko vistuvāk pielaid, tu vislabāk redzi. Bet kas pielaists tuvu , tas var atstāt pēdas. Un tur kur pēdas minas, kādā brīdī ceļš , katra cilvēka atmiņas ilgojas, kas šīs takas neaizaudzē. Jo rozā zilonīši atnes mīlestību, man šķiet, neviens viņu nenes , tā ir ļoti smaržīga, ēteriska, gaistoša. bet ir smaržas, kas ilgstoši tvan, un kuras ātri iztvaiko. tās, kuras ātri – šķiet nekvalitatīvas, lai arī jaukas atmiņas. Kuras ilgāk, tās ir dārgākas un to ir vairāk žēl, kad beidzas. Bet bez smaržas grūti… Man vajag tos pavasarus ar smaržu piegaisinātu. man vajag to skaistumu, ko nevar uzlabot mākslīgi, tikai tā liek dzīvei ziedēt skaistākajiem, smaržīgākajiem ziediem.

Maskarādes

Nāk ziema – un cilvēki kā zvēri Tumšajā mežā grib maskēties. Ar spīdīgām bumbiņam logos radīt jauku noskaņu, ar vienām brīvdienām gadā atcerēties ar reālu apmeklējumu ģimenes, zeltītos rotājumos izlikt visu savu dvēseles šarmu un košumu… Maskēšanās notiek ik piektdienu, kad atkal ir jāiepazīstas ar jauniem cilvēkiem. Maskēšanas notiek ik rītu, kad uzliekot skropstu tušu , iedzerot rīta kafiju, paēdot brokastis un atvadoties no mājiniekiem cilvēks dodas uz darbu, kas viņu masku spožumos nav augstākās kategorijas maska, kura līdzinātos iekšējai aizrautībai. Jo šīs maskas zīmējumu iespaido  darba prestižs, sava attieksme pret izdarīto un izdarāmo, kā arī ļoti spilgta neona krāsa – nauda, cik ir iespējams. Un ir dažādi masku licēji, -tādi , kuriem patīk neons, un tādi , kuriem tāpat vajag neonu, lai tie ar maskām izskatītos pieklājīgi pasaules vāji gaismotajā karnevāla mežā un klubā, tomēr viņu ādai un iekšienei aiz maskas labāk saviļņos matētās krāsas, kuras apskatīt pilnīgi var tikai gaišas gaismas prizmā, bet tādas gaismas  mežā parādās maz. Dažkrīt tājā kā pilnīgs svešķermenis nobeidzas kāds balts putns un vājās gaismas un neona maskas sačukstas savā starpā – bet viņam taču ir tīra baltā krāsa , tā taču ir ideja, tas ir bijis, kas skaists- bet tas ir miris šajā mežā. Un karavāna dodas tālāk.  Neviens no Tumšā meža maskarādes dalībniekiem nezina no kurienes ir gaisma, kas masku krāsas un zīmējumus apgaismo, absorbē vai refleksē. Neviens nezina, kā maskarādes dalībnieks īsti sāk likt savas pirmās krāsas, kad radies pēc ļoti sarkanās gaismās izgaismotiem Dionīsa svētkiem. Ir ideja, ka savu masku maskarādes bērni uztver kā savu īsto seju. Jo vairāk viņš tā uzskata, jo pašpārlicinātāks kļūst. Bet citi ir pārāk taustījošies tumsā, viņi nesaprot kāpēc pēc lietus pieskaroties galvai rokas paliek krāsainas, kāpēc atspulgos visi ir tik dažādu krāsu pilni un kopā veido pilnīgi nesaskanīgu ansambli…Uz tādiem jautājumiem atbild tikai ļoti vecas maskas, kuras pretēji citām ir nevis klājušas simtiem masku, bet dzīves pieredzes rezultāta noņēmušas tās masku kaudzes nost un izstādījušas tās sekcijā. Bet jaunie maskerāžu dalībnieki netic šiem stāstiem, viņi grib saprast paši  - kā rodas šīs maskas, kas ļauj uzturēties Tumšā meža sabiedrībā.

Šodien nepiecēlos normālā laikā. Nevarēju izdomāt kā krāsot savu masku un kur tad ar to doties. Bet gan jau , ka iepriekšējās maskas kaut kur tā bija pielipušas, ka jauna nenāca klāt.

Ditirambs literatūrai.

Manas attiecības. Attiecības ar literatūru- sākās visnotaļ agri. Pirms cilvēks iegūst iemaņas lasīt tekstu, vārdus var novērtēt audiāli. Tātad tā ir mūzika ar kognitīvu saturu. :] Un mūziku, aij, mūzika , kāds ritms mani pavada vienmēr. Pašu gaume jau šķiet vislabākā, jo emocionāli, pieredzes selekcijā ir atlasīta par tādu konkrētajā mirklī. BET LITERATŪRA. Nedēļu pirms šī raksta rakstīšanas biju tāda dīvainā krīzē- man nepatika tas, ko es mācos, pieeja, vēlās stundās, literatūras palikšana idejiskā cilvēces attīstībā un nesaistība ar komerciju 21. gs. To ,protams, izraisīja zināmi  ārēji iemesli , kad uzzināju, ka cilvēkus ideju nesējus var sastapt tik maz, un to, ka izrādās pastāv ne šķiru cīņa, bet gan sacensība par naudu, kas liek dzīvot un attīstīties  un paplašina vai sašaurina privātās dzīves attiecības. Nu neko- visādas mācības vajadzīgas, varbūt tā pat ir labāk, nav ko pūst rozā burbuļus mēnešiem ilgi. Un Jā, šī atklāsme par sabiedrību bez garīgiem ideāliem, bez cilvēka vērtības apziņas, lika man domāt- ak, es nelaimīga, ka esmu piedzimusi zem dzejas zvaigznītes, zem teksta skaistuma apbrīnojuma, un patiesas dvēseles kā skaistuma uzlūkojuma, kas pagaidām neattīsta manu industriālo un ekonomisko attīstību. iespējams es dzīvoju sapnī, un tomēr man šķiet, domām ir nozīme, arī rīcībām, kas nav saskaņā ar sirdsapziņu. Tas, kā cilvēks audzina savu sirdsapziņu ir viņa pieredzes, audzināšanas, redzēto piemēru atspulgs. Un literatūra man šķiet šī maģiskā spēka – cilvēku ideju , domāšanas stereotipu , likteņu, pieredzes fragmentāls, mozaīkveidīgs  spogulis, kura attēls transformējas atkarība no skatītāja skatu punkta.

Un jutu jau sen , ka O. Vailda “Doriana Greja ģimetne” ir jāizlasa. Šis mirklis pienāca izvēloties referātu tēmas kādā no skolas kursiem. Izvēlējos īsprozu –  ”Pasakas”. Bet bibliotēkā šīs grāmatas abas nonāca manā izvēlē – sāku lasīt brīvi – “Doriana Greja ģīmetni.” Un tas ir vnk fantastiski. Bieži lietotie citāti atklāj cilvēku domas gan par morāli, gan ārējo skaistumu, gan iekšējo skaistumu, par mistisko, dzīvi, nāvi. Pat atoma vārds ir pieminēts tekstā. Un šis jaunības kults- vai gan tas neuztur plastisko ķirurgu prakses mūsdienās???Visi vizuālo pārvērtību šovi, modes žurnāli, lielpilsētas zīmēšanās vietas, cilvēku vērtējuma pirmiespaids un no otras puses dvēsele ar emocijām. Tik kontrastainas lietas cilvēkos pastāv visu laiku. Bet to attēlot ir ģeniāli. Pie tam 1890. gadā, kas ir 101. gadu pirms manas dzimšanas, visas šīs pretrunas tiek attēlotas trāpīgos , lakoniskos citātos parādot domu maiņu un svārstības cilvēka prātā un jūtās. Pie tam grāmatā, atšķirība no filmas, es Dorianā Grejā izlasu vairāk cilvēcības nekā filmā, kaut arī , ja cilvēka dvēsele runā caur acīm, tad Bena Bārnsa attēlotais Dorians Grejs šos dvēseles impulsus ļoti veiksmīgi arī attēlo.

Es pat nezinu , kāpēc es rakstu šo rakstiņu. Droši vien, lai sev tīkamā formā attainotu atkal literatūra mīlestības renesanci. O , jā. Man patīk. šo sajūsmu man gribās paturēt savā dvēseles rotu kārbiņa, kā tādu ģimenes relikviju. Un tas jau nekas, ka kārbiņa tagad atradīsies diezgan publiskā vietā. Internetu varētu asociatīvi saistīt ar muzeju telpu. BET man patīk iedvesmojošas lietas priekam. Tas ir kā dejojoša meitene, kas izsauc simpātijas. Tu nezini , kas tur ir izdevīgs, bet drīz ap viņu sāk pulcēties, mazliet nobijušākies cilvēki, sajūt to dionīsisko vilni. Iedvesma ir tāda baudpilna. Tu varbūt pirms tam esi noslīdējis skumju akvalandijas dziļumos, bet kaut kas tev liek darīt to, kas tomēr kādreiz ir paticis. Hm. Un literatūra- ar sižetu, tēliem, precīzu, komunikablu un interpretējamu valodu – Man tas patīk.

MAn tik žēl, ka grāmata ir bibliotēkas un negribās svītroties tajā grāmatā, kas nepieder man. Bet tā vien šķiet, ka tā grāmata ir tik tuva reālisma gleznai manai pašreizējai dzīves izjūtai ar visām pretrunām un pieredzēm, ka tādu kā piemiņu šim brīdim obligāti jāiegādājas savā bibliotēkā.

Ditirambs literatūrai.

Manas attiecības. Attiecības ar literatūru- sākās visnotaļ agri. Pirms cilvēks iegūst iemaņas lasīt tekstu, vārdus var novērtēt audiāli. Tātad tā ir mūzika ar kognitīvu saturu. Un mūziku, aij, mūzika , kāds ritms mani pavada vienmēr. Pašu gaume jau šķiet vislabākā, jo emocionāli, pieredzes selekcijā ir atlasīta par tādu konkrētajā mirklī. BET LITERATŪRA. Nedēļu pirms šī raksta rakstīšanas biju tāda dīvainā krīzē- man nepatika tas, ko es mācos, pieeja, vēlās stundās, literatūras palikšana idejiskā cilvēces attīstībā un nesaistība ar komerciju 21. gs. To ,protams, izraisīja zināmi  ārēji iemesli , kad uzzināju, ka cilvēkus ideju nesējus var sastapt tik maz, un to, ka izrādās pastāv ne šķiru cīņa, bet gan sacensība par naudu, kas liek dzīvot un attīstīties  un paplašina vai sašaurina privātās dzīves attiecības. Nu neko- visādas mācības vajadzīgas, varbūt tā pat ir labāk, nav ko pūst rozā burbuļus mēnešiem ilgi. Un Jā, šī atklāsme par sabiedrību bez garīgiem ideāliem, bez cilvēka vērtības apziņas, lika man domāt- ak, es nelaimīga, ka esmu piedzimusi zem dzejas zvaigznītes, zem teksta skaistuma apbrīnojuma, un patiesas dvēseles kā skaistuma uzlūkojuma, kas pagaidām neattīsta manu industriālo un ekonomisko attīstību. iespējams es dzīvoju sapnī, un tomēr man šķiet, domām ir nozīme, arī rīcībām, kas nav saskaņā ar sirdsapziņu. Tas, kā cilvēks audzina savu sirdsapziņu ir viņa pieredzes, audzināšanas, redzēto piemēru atspulgs. Un literatūra man šķiet šī maģiskā spēka – cilvēku ideju , domāšanas stereotipu , likteņu, pieredzes fragmentāls, mozaīkveidīgs  spogulis, kura attēls transformējas atkarība no skatītāja skatu punkta.

Un jutu jau sen , ka O. Vailda “Doriana Greja ģimetne” ir jāizlasa. Šis mirklis pienāca izvēloties referātu tēmas kādā no skolas kursiem. Izvēlējos īsprozu –  ”Pasakas”. Bet bibliotēkā šīs grāmatas abas nonāca manā izvēlē – sāku lasīt brīvi – “Doriana Greja ģīmetni.” Un tas ir vnk fantastiski. Bieži lietotie citāti atklāj cilvēku domas gan par morāli, gan ārējo skaistumu, gan iekšējo skaistumu, par mistisko, dzīvi, nāvi. Pat atoma vārds ir pieminēts tekstā. Un šis jaunības kults- vai gan tas neuztur plastisko ķirurgu prakses mūsdienās???Visi vizuālo pārvērtību šovi, modes žurnāli, lielpilsētas zīmēšanās vietas, cilvēku vērtējuma pirmiespaids un no otras puses dvēsele ar emocijām. Tik kontrastainas lietas cilvēkos pastāv visu laiku. Bet to attēlot ir ģeniāli. Pie tam 1890. gadā, kas ir 101. gadu pirms manas dzimšanas, visas šīs pretrunas tiek attēlotas trāpīgos , lakoniskos citātos parādot domu maiņu un svārstības cilvēka prātā un jūtās. Pie tam grāmatā, atšķirība no filmas, es Dorianā Grejā izlasu vairāk cilvēcības nekā filmā, kaut arī , ja cilvēka dvēsele runā caur acīm, tad Bena Bārnsa attēlotais Dorians Grejs šos dvēseles impulsus ļoti veiksmīgi arī attēlo. 

Es pat nezinu , kāpēc es rakstu šo rakstiņu. Droši vien, lai sev tīkamā formā attainotu atkal literatūra mīlestības renesanci. O , jā. Man patīk. šo sajūsmu man gribās paturēt savā dvēseles rotu kārbiņa, kā tādu ģimenes relikviju. Un tas jau nekas, ka kārbiņa tagad atradīsies diezgan publiskā vietā. Internetu varētu asociatīvi saistīt ar muzeju telpu. BET man patīk iedvesmojošas lietas priekam. Tas ir kā dejojoša meitene, kas izsauc simpātijas. Tu nezini , kas tur ir izdevīgs, bet drīz ap viņu sāk pulcēties, mazliet nobijušākies cilvēki, sajūt to dionīsisko vilni. Iedvesma ir tāda baudpilna. Tu varbūt pirms tam esi noslīdējis skumju akvalandijas dziļumos, bet kaut kas tev liek darīt to, kas tomēr kādreiz ir paticis. Hm. Un literatūra- ar sižetu, tēliem, precīzu, komunikablu un interpretējamu valodu – Man tas patīk. 

MAn tik žēl, ka grāmata ir bibliotēkas un negribās svītroties tajā grāmatā, kas nepieder man. Bet tā vien šķiet, ka tā grāmata ir tik tuva reālisma gleznai manai pašreizējai dzīves izjūtai ar visām pretrunām un pieredzēm, ka tādu kā piemiņu šim brīdim obligāti jāiegādājas savā bibliotēkā. 

vēstule mīļajam

Es sen neesmu iemīlējusies. Vai arī šobrīd atmiņās stāv tikai notikumi, cilvēki, sajūtas ar kurām mani šķir laika distance jau 2 gadi un vairāk. Tuvākā laika sprīdī nav neviena cilvēka, kam refleksīvi bez tagadnes kritikas, apbēdinājumiem varētu rakstīt personiskas, intīmas sajūtu vēstules…bet tām šķietami senajām un diemžēl neaizmirsto sajūtu radītājiem gan…lai sevi neapkaunotu, un pati sevi nenosodītu uzrakstīšu vārdus te.

( Vai drīkst raidīt pasaulē vārdu, ja nav tas pabijis sirdī? Rasauls Gamzatovs)

Tu man vienmēr asociēsies ar violetu krāsu. Tas, kā tu varēji būt tik neuzbāzīgi mīļš, tas kāda ugunīgā, sarkanā inde un kaislība radās, un tas cik tagad man jābūt auksti, līķa zilumā aukstai, lai nepievērstu ne skatienu, lai pati nesadomātos, nerakstītu  dumjās vēstules bez racionālas un irracionālas atbildes, lai neatcerētos, to , kas ir bijis. Un nebūs nekad. es nezinu kāpēc ir periodi , kad neredzu tevi nemaz un liekas, viss tik mierīgs, harmonisks un laimīgs un atnāk kā Melna piektdiena tevis satikšana, redzēšana, atcerēšanās un klusēšana.  Dusmas kā pelni salietā izsmēķu traukā sāk dzeltināt dvēseles kristālu kā rudens lēnā nāvē aiznes reiz dzīvās kļavu lapas. Es varbūt pati sev piesaucu nelaimi – tikai neiemīlies, tikai neiemīlies šajā cilvēkā – tur tāpat nekā tāda nebūs, bet bija – tāds uzplaukums, ziedonis un pavasaris. Plaukstas lielumā gan. Bet tas bija tik smaržīgs un bezgalīgs… ka robežas vēl nav redzamas. Kaut sajūtas tās zilās, vēsās, atsvešinātās…Ves reiz arī gribētu visu izteikt verbāli vai rakstiski un cerēt uz verbālo atbildi, un zināt, ka ja pavisam godīgi, tad pašai sāpēs sevis izmestais sāles vecās un neaizaugušās rētās. Plāksteri nepalīdz, tie dažkārt tikai inficē brūces, tā ka tajās parādas strutas, pampumi, lai vēlāk būtu lielākas rētas. Ja pavisam godīgi, tad pašā, pašā sākumā, kad vēl nekā, nekā nebija likās- ai nu peldam pa straumi un izklaidējamies, lejam virsū mohito mazliet sadauzītajai arī no citas mīlestības dvēselei, lai atspirdzinās, un ir atkal dzirkstoša. ak, jā un tās bija tādas dzirkstis, kas ņēma un izdedzināja tādus caurumus, kas aizlāpīti nav īsti līdz tagad. un ne jau tāpēc, ka mani nemīl neviens. Ak, nē. Es vnk neprotu vairs tā no sirds ticēt tam, ko kādreiz biju uzbūrusi un izdomājusi par jūtām, kaislībām, uzticību, ilgstamību, skaistumu…Jūtam, kas ir tādas pa visām iekšiņām tik daudz, ka nāk pa āriņām, nemaz nerunājot kas, ko un kā. Cik daudz pieskārienu, vārdu, baudas jūtu. Tas ir tik saožami , saredzami un tā tlingligi ling sanēšana ar basu piesitieniem zvaigžņotās, mistiskās naktīs, kad ezeri viļnojas, smaržo gaiss pēc priedēm un ceriņiem un es uz 5 minūtēm noticēju, ka varbūt tā sajūta nebeigsies. Kā izrādās… Tiklīdz notici, tā pierādās, ka tā nebūs , nebūs, nebūs… Un visi saka, labāk izmantot iespēju nevis nožēlot , ka kaut ko neizdarīji. Nē. Tad vēl man bija baigais tīneidžeres maksimālisms, vai varbūt tas bija tikai tādas sajūtas īpašās un speciālās, ko vēl tagad izdzēst nespēju. Jau zināmā miera periodā. maksimālisms – tāds, es gribu zināt uzreiz, kas ir ar tevi, ko tu pret mani jūti vai nejūti, ka es lielākā vai mazākā mērā esmu tikai plāksteris kaut kam izbijušam, tādam , ko jāvēlās aizmirst. Bailes atkal neiztrīties caurumos, bijušo sajūtu nerestaurizācija. Nu jā es esmu es, bet arī mani nevar aizmirst, pat ja nedomā ikdienā un iknedēļas rautā. Bet varbūt atcerās svētdienās, dienās, kad jākārto māja, dienās, kad gribās salikt nedēļu un bijušo dienu notikumus īsā relīzē. Pārāk maksimāli es prasīju, bet kā gan citādi jauns cilvēks, lai dara??? nezinu. Tagad nav nekā… sen es neesmu satikusi. Gandrīz vienmēr nopiriecājos, ka tā, jo nesadomājos. Bet nesen vnk konkrētā situācijā asaras vnk sāka līt. zinot, nekas jau nemainīsies. Un tā jau ir tikai mana problēma, ka tik uzturu refleksīvo saiti. Vai varbūt tu vienkārši biji pārāk labs piemērs tam, ka dažiem cilvēkiem konkrētos laika periodos mīlestības vienkārši nav? Tiesa man ir daudz darbu, daudz kur esmu ierauta, lai tikai aizmirstos, lai tikai darbotos, papildinātu savu CV. Bet tad kad sagurusi iekrītu gultā, vai no rīta , kad jāiet mājās un spēka nav nemaz, kad lekcijas ir tikai fona troksnis- domas sāk riņķot, un atkal atgriežas pie tevis. Bet tāpat es vēlu tev laimi, veiksmi, mīlestību, aizrautību un smieklus. Varbūt ir ļoti labi, ka nesatiekamies.. varbūt es varēšu kādreiz atkal lidot ziedu smaržās un tvanā kā pavasarī- kā toreiz ,bet citādi.

Simpātiju piesaiste- prakse un teorija

There is a river

Sometimes it is blue

sometimes it is gold

sometimes tearing,

sometimes swearing,

But the most important thing

it is always flowing.

Ar šo, iespējams ,totāli nepareizi gramatisko rīmi, gribēju aforizēt dzīvi. Upe , tekoša , strauja un lēna rit un straumējas. Lai vai kā gribētos cīnīties pret to, arī ļauties straumes ritmam ir aizraujoši. Vēl aizraujošāk ir lasīt citu cilvēku – vīriešu un sieviešu  vispārējo atzinumus par cilvēkiem. Hm. Blondīnes un to neattapība, vispārējais sieviešu emocionālā stāvokļa  neizpratums, vīrieši mednieki un pametēji, sirds salauztie un nodevēji. Daudz var sastapt prototipus. Un komunikācijā nostrādā allaž nostrādā – patīk/ nepatīk kritērijs. Ne tikai pirmajā iespaidā ar ārējo izskatu, tas strādā arīdzan profesionālajā jomā. Pat ja esi tikai konservu pildītājs rūpnīcā – ir jāizpilda standarts par to, kā šprotītes salikt konservu bundžā – cik sver, cik aizņem vietu, un cik veikli darbojies. Un jomās, kur iesaistīts prāts, manuprāt vispār lieki diskutēt.  Darba devējam ir jāpatīk tam ko tu dari un kā tu dari, darba ņēmējam japatīk darba devēja piedāvātais. So simple.

Dzīvē sastaptajiem cilvēkiem arī ir kaut kam tevī jāpatīk. Tas cik daudz patīk atkarīgs arī no tā – vai konkrētajai personai patīk būt pašam.  Esmu sastapusi diezgan daudz cilvēkus, kuri nelaiž savā lokā iekšā cilvēkus , jo tie neatbilst viņu standartam., bieži vien neiepazīstot ne 1/3 daļu no konkrētā cilvēka. Savādi- un tā cilvēki paliek baigie vientuļnieki, kuriem vientulība nesagādā brīvības sniegto laimi, bet lielāku spiedienu uz sevi kā cilvēku, kas pārsvarā audzē lielākus kompleksus. Nepatīk cilvēka dzīvesveids, nepatīk konkrētas situācijas, nepatīk , ka ir arī laimīgi cilvēki – skaudība, nenovīdība, dusmas uz sevi un pasauli. turklāt iemācīt šādus cilvēkus būt ATBRĪVOTĀKAM ir vēl sarežģītāk. Viņiem grūti spēlēt dzīves pusles spēle, kur zīmējums ir mainīga mozaīka. Un būtībā spēle , kurā nekas nav līdz galam paredzams. Bet nu lai…

Tomēr ir situācijas, kad kaut kas iepriekš minētajiem cilvēkiem vai vienkārši veiksmīgākās komunikācijas gribētājiem pienāk brīdis, kad vēlamā rezultāta panākšanai nepieciešama papildliteratūra- un AIZIET- ejam grāmatnīcā palasām – Kā dibināt veiksmīgas attiecības ar priekšniecību, kā nocopēt smuku meiteni, kā uzlabot laulības dzīvi etc.

Laikam jūnija latviešu “Playboy” numurā lasīju ieteikumus džekie un vīriešiem kā nomedīt smukāko meiteni klubā. 2 no priekšlikumiem īpaši iesēdušies atmiņā, jo atcerējos līdzīgu gadījumu iz dzīves

1- ( saīsināta versija, nevaru citēt nav blakus teksta)  Vajag izteikt meitenei tādu kā komplimentu, bet tomēr uzbraucienu par vizuālo izskatu. OK.

Reālā situācijas ir bijušas tādas, ka man prasa – kāpēc tu esi melnā saģērbusies- esi resna??? Mana atbilde- nu jā , vēderprese nav īsti 6 kvadrātiņos ( bija auksts, man bija melna piežmiegta bītlene ar straight džinsiem) Nu tad sekoja izklāsts par fiziskajām aktivitātēm un ieteikums izvēlēties baltu piežmiegtu t- kreklu ar melnām iešuvēm sānos. Jauki. Tikai neesmu tādu uzvilkusi- patīk man tie dark toņi un VISS>

2) – sākt kaut ko runāt par astroloģiju.

O , jā skatoties uz manām rokām  un nagiem , izsakot komplimentus, ka man ir iekšā “zelta roku” sindroms. Jauki, tikai par amatnieci neesmu kļuvusi. Laikam kaut ko nepareizi daru. Bet varbūt roku pētīšana tomēr ir fizioloģijas pētīšana saskatot pirkstu galos atslēgu uz kādām apslēptākām vietām- varbūt – tālbraucēji tam tic.

Galu galā tas bija smieklīgi un interesanti reizē- interesi izsauca.  Vēl joprojām. Lai arī sarunas ( un droši vien  tā saruna bija tiešām dabiska un neistudēta) pašu sarunu neatceras. Nekas – tas tāpat ir interesanti, ka esi izraisījis interesi.

Tā kā var jau palasīt žurnālu ieteikumus un ņemt vērā- dažkārt jau palīdz, lai arī sākotnēji šķiet smieklīgi.